IstabāSkaistumam un veselībaiVeselībaZaļie pirkstiņi

Alveja- tik zināma un tomēr…

Reti kurš nezina par alvejas labajām īpašībām un reti kurā mājā nav atrodams šis augs. Un kāpēc gan ne- pirmkārt, alveja ir nepretencioza. Otrkārt, tā var lepoties ar dekoratīvu izskatu. Treškārt, alveja ir neaizstājams “ārsts” mājas pirmās palīdzības komplektā. Tā satur alantoīnu, vielu, kas ir anestēzijas līdzeklis, un tai ir arī savelkoša iedarbība. Turklāt alvejas lapās zinātnieki atraduši tādus vērtīgus vitamīnus kā B, C, E un beta-karotīnu.

NEDAUDZ PAR ALVEJU

Alvejas dzimtene ir Dienvidāfrika. Mūsdienās to ir aptuveni 500 sugu, tostarp populārākās:

– Kokveida (A. arborescens)- visizplatītākā podu kultūra. Šo sugu plaši izmanto tautas medicīnā.

– Asā jeb mežģīņu (A. aristata). Lapas ar izteiktiem dzeloņiem.

– Raibā (A. variegata). Tai ir 20-30 cm garas trīsstūrveida lapas, kas ir tumši zaļā krāsā ar nevienmērīgiem gaišiem laukumiem. Krāsojuma dēļ šo alveju mēdz saukt par tīģeralveju.

– Īstā alveja (A. vera). Pēc ķīmiskā sastāva vistuvākā kokveida alvejai (A.arborescens), izceļas ar īsu kātu. To lieto medicīnā un kosmetoloģijā.

Alveja ir sukulents ar blīvām, garām, gaļīgām lapām, kas savāktas blīvās rozetēs. Atkarībā no sugas lapām var būt robainas vai gludas malas.

Alvejas ziedi ir mazi balti, sarkani vai dzelteni, cauruļveida formā. Lielākā daļa alveju zied ļoti reti.

Bet visvairāk alveja tiek novērtēta tās ārstniecisko īpašību dēļ, un tāpēc tās dekoratīvajam efektam tiek pievērsta maza nozīme.

ALVEJAS ĀRSTNIECISKĀS ĪPAŠĪBAS

Šī auga ārstnieciskās īpašības bija zināmas jau Senajā Ēģiptē, Grieķijā un Indijā. Pēc tam, kad augs izglāba Kolumba “Santa Maria” komandu no slimībām un bada, dzima teiciens: “Cilvēka dzīvībai nepieciešami četri augi: graudi, vīnogas, olīvas un alveja. Pirmais – baro, otrais – iepriecina, trešais – dod harmoniju, ceturtais – dziedina.

Alvejas sula ir bagāta ar fermentiem, fitoncīdiem un vitamīniem. Tā tiek iztvaicēta līdz cietai konsistencei, šajā formā to plaši izmanto medicīnā un sauc par saburu. Saburs tiek izmantots kā ēstgribas veicinātājs un caurejas līdzeklis. Svaigu sulu izmanto gastrīta ārstēšanā un imunitātes uzlabošanai.

Alvejas lapas plaši izmanto strutojošu čūlu, apdegumu, ekzēmu, kā arī osteomielīta ārstēšanai. Lapu atbrīvo no ādas virskārtas un uzklāj uz sāpīgajām virsmām. Šādai kompresei piemīt antibakteriāla iedarbība un tā veicina brūču dzīšanu.

Alveju lieto gan saaukstēšanās, gan mutes dobuma slimību gadījumos. No tās tiek gatavotas stiprinošas tinktūras un dažādas kosmētiskās maskas. Taču pirms alvejas lietošanas jākonsultējas ar savu ārstu.

ALVEJAS AUDZĒŠANA UN KOPŠANA

Alvejas audzēšanai piemērota ir normāla istabas temperatūra. Tām patīk spilgta gaisma, taču, tāpat kā lielākā daļa augu, tā negatīvi reaģē uz tiešiem saules stariem. Alvejai tas izpaužas kā apsārtums un vienmērīga lapu izžūšana.

Laistīšana tiek veikta pēc vajadzības. Kā jau sukulents tā vieglāk pacieš sausumu, lapās uzkrājot ūdens rezerves, nekā pārlaistīšanu.

Sākoties vasarai, augu var barot ar mēslojumu kaktusiem vai sukulentiem (ik pēc divām nedēļām). Barošanu pārtrauc augusta beigās.

Alveju ieteicams pārstādīt pavasarī. Vislabāk šiem mērķiem tiek izmantota īpaša augsne sukulentiem un kaktusiem. Taču augsnes maisījumu vari pagatavot arī pats: velēnu augsni (2 daļas), lapu augsni (1 daļa), humusu (1 daļa) un smiltis (1 daļa).

Visbiežāk pavairo ar “bērniem” jeb no mātesauga izaugušām jaunajām rozetēm. Pavairojot ar spraudeņiem tos vispirms apžāvē un pēc tam apsakņo substrātā.

Alveju pavairo arī ar sēklām, taču tas ir diezgan darbietilpīgs process, tāpēc šī metode tiek izmantota reti.

Avots

One thought on “Alveja- tik zināma un tomēr…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *