Bērna personiskā telpa. Vai tev ir jāzina visu?

Daudziem vecākiem bērna personiskā telpa nešķiet nekas īpašs. Kā var pārkāpt sava bērna privāto telpu, ja viņam vēl nav 16 gadu? Vecāki uzskata, ka nevajadzētu būt nekādiem noslēpumiem, un viņiem ir pienākums zināt visu, katru mazāko sava bērna dzīves detaļu… Bet cik labi tas ir? Vai tiešām vecākiem jāzina pilnīgi viss? Vai vajag palikt spilventiņu zem katra kritiena? Vai tomēr bērnam jau no mazotnes vajag savus noslēpumus, privāto telpu un iespēju kļūdīties?

Apskatīsim dažādas situācijas.

Pastāvīgās intereses plusi

Tu vienmēr zini par savu bērnu visu- gan labo, gan slikto. Maz ticams, ka tavs bērns varēs nonākt patiešām sarežģītā situācijā, jo viņa dzīve ir tavā kontrolē. Tu vari ātri atrisināt visas nepatikšanas, kas, piemēram, var rasties skolā.

Veselīga zinātkāre, kurai ir robežas, dod bērnam drošības, aizsargātības un uzticamības sajūtu. Ja tava interese darbojas ne tikai, lai kontrolētu, bet arī, lai nodrošinātu pastāvīgu komunikāciju, tad tas ir milzīgs plus. Bērns jutīs, ka viņš nav vienaldzīgs, un pats sāks ar prieku dalīties jaunumos un emocijās.

Kad jau ir par daudz

Pastāvīgas aizdomas grauj uzticību. Tev nevajadzētu no sava bērna izveidot ienaidnieku, kurš tev jāizspiego katru sekundi. Laika gaitā tavs dēls vai meita var apzināti sākt darīt tev nepatīkamas lietas, lai tikai tevi kaitinātu. Un tad patiešām parādīsies iemesli spiegošanai. Bet vai tas ir vajadzīgs?

Katram no mums ir nepieciešama personīgā telpa. Turklāt katram no mums ir jāsaprot, ka ir citu cilvēku personiskās telpas, un mums ir pienākums tās cienīt. Un kā to mācēt, ja tavai paša privātajai telpai nav bijusi nozīme jau kopš bērnības?

Mēs esam galvenie paraugi mūsu pašu bērniem. Tāpēc ir svarīgi uzmanīgi rūpēties par viņu psihi un visām tās izpausmēm. Pareiza distance un zināšanas par atļautajām robežām ir ne tikai vissvarīgākie posmi paša bērna audzināšanā. Tas ir svarīgi arī tev pašam.

Centies jau no mazotnes veidot attiecības ar bērnu tā, lai viņš pats tev pastāstītu par visiem savas dzīves aspektiem un nejustu spiedienu. Ja tevi uztrauc kaut kas īpašs, pajautā. Vienkārši sāc dialogu maigi, pasaki bērnam, ka esi noraizējies un vēlies, lai ar viņu viss būtu kārtībā.

Nav svarīgi, cik bērnam ir gadu. Viņš jau ir cilvēks, kuram garīgajā aspektā vajadzīgs viss, kas nepieciešams pieaugušajam. Uzmanība, mīlestība un zināma brīvības pakāpe.

Pat ja vēlies paturēt bērnu savā redzeslokā ar vislabākajiem nodomiem, vienkārši mēģini ielikt sevi viņa apavos. Ja nu pēkšņi, piemēram, valsts varas iestādes nolemtu sekot tev tādā pašā stilā? Pastāvīgi uzraudzītu, veiktu izmeklēšanu un iejauktos visos iespējamos veidos… Pat ja tev nav ko slēpt, vai tas būs patīkami?

Paturi prātā, ka bērna personiskā telpa ir tikpat svarīga, kā tavējā. Pat, ja bērns savārīs ziepes, jo nebūs kaut ko tev izstāstījis, tas ļaus viņam mācīties no savām kļūdām. Veido uzticības pilnas attiecības un bērns pats pastāstīs visas nozīmīgās lietas, bet sīkumi var droši palikt viņu noslēpums. Tava mamma taču arī nezina par visām tavām bērnībā sastrādātajām palaidnībām?!

Avots

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *