Dzīve kopā ar vīramāti, kura savu vedeklu uzskata par niecību
Laulība aiz mīlestības ir liela laime. Žēl, ka jaunībā mēs ne vienmēr zinām, kā atšķirt patiesu mīlestību no aizraušanās. Mīloši cilvēki vienmēr būs viens otra atbalsts un, pirmkārt, viņi kļūs par patiesiem draugiem, bet pēc tam – par mīļotajiem. Dzīve pēc kāzām sievietei krasi mainās. Nav brīnums, ka senos laikos meitene no tēva mājām devās prom raudādama. Tika uzskatīts, ka meitene vairs nav brīva un ir nolemta, pirmkārt, rūpēties par vīra ģimeni un, protams, par savu mīļoto.
Lai arī mūsdienās lielākā daļa pēc kāzām izvēlas dzīvot atsevišķi no vecākiem, tomēr ir pāri, kuri apprecas salīdzinoši jauni un pastāvīgo kopdzīvi uzsāk pie vīra vecākiem. Kā tas var izvērsties? Abējādi. Tu vari kļūt par vīramātes meitu, sadzīvot lieliski, bet var gadīties arī šādi:
Dzīve ar vīramāti
“Es apprecējos 19 gadu vecumā ar Andreju. Biju pēc viņa kā bez prāta. Mēs tikāmies sešus mēnešus, tad apprecējāmies un sākām dzīvot pie viņa vecākiem. Tad es nesapratu, ka esmu izdarījusi liktenīgu kļūdu. Es jums pastāstīšu par gadījumu, kas manu dzīvi apgrieza kājām gaisā.
Toreiz es strādāju un mācījos, mājās atgriezos tikai tāpēc, lai atvilktu elpu: pāris stundas pagulēt un paēst. Kārtējo reizi pēc nakts maiņas taksometrā es atgriezos mājās. Nogriezu sev maizes gabaliņu un ielēju tēju. Tajā dienā bija laiks sagatavoties skolai, tāpēc es steidzos. Vīramāte un viņas meita klusi skatījās uz mani šķībi, sēžot virtuvē, pat nesveicinājās. Tikai es biju uz sava viļņa un nepamanīju viņu skābās sejas.
Abām bija pazīstama sejas izteiksme, tiklīdz es parādījos viņu redzeslokā. Sākumā mēģināju atjokoties, bet tad sapratu, ka mani joki izraisa tikai dzēlīgākas piezīmes. Un visa neapmierinātība tika nodota manam vīram. Viņš uz to reaģēja savādi.
Kopumā, kopš apprecējāmies, šķiet, ka viss ir apgriezies otrādi. Pēc divām kopdzīves nedēļām Andrejs sāka izturēties kā svešinieks. Pa virsu parādījās mātes un māsas viedoklis, un es viņu ģimenē biju kā piektais ritenis. Šīs domas iezibēja manā galvā, kad ieraudzīju neapmierinātās sejas.”
Saruna ar vīramāti
“Kad es atgriezos no universitātes, Andrejs bija mājās. Es biju pārsteigta, jo tajā dienā viņam bija jāstrādā otrajā maiņā. Es redzēju, kā viņš, viņa māte un māsa sēdēja virtuvē un kaut ko pārrunāja. Tiklīdz mani pamanīja, viņi uzreiz apklusa. Šis skats manī raisīja histēriskus smieklus, es nevarēju apstāties, man pār acīm plūda asaras. Tad vīramāte teica: “Nu, sarunājuši? Tad ņem kredītu!”, – Andrejs savācās un aizgāja. Visi mani atklāti ignorēja.
Es jautāju, kāpēc tik steidzami vajadzīga pienācīga naudas summa. Es prasīju iemeslu, jo mēs gatavojāmies īrēt mājokli. Uz ko vīramāte man teica: “Tapetes jau ir novecojušas, mums tās jāmaina”. Caur asarām es teicu, ka mēs ar Andreju gribam izvākties.
Šoreiz vīramāte vārdus neizvēlējās: “Aizveries. Tu šeit esi tukša vieta.” Šī frāze noteica manu nākotni šajā mājā. Es sakravāju mantas un atgriezos pie mātes. Dažus gadus vēlāk es satiku vīrieti, no kura dzemdēju divus bērnus. Attiecības ar viņa māti bija labas, mēs dzīvojam atsevišķi, un vīramāte mani atbalsta visā.
Es reti atceros savu pirmo laulību. Šis manas dzīves periods man bija īsta mācība. Esmu laimīga, ka mamma mani nenosodīja un pieņēma atpakaļ savās mājās. Esmu pārliecināta, ka rīkojos pareizi. Jums nav jāiztur iebiedēšana un apvainojumi. Cilvēkam vienmēr ir izvēle, galvenais ir nenodot atbildību par savu dzīvi un lēmumiem citiem.”
