Galvenais iemesls, kāpēc bērns neklausa
Vecāku un bērnu attiecībās vienmēr ir grūtības. Tās rodas dažādu iemeslu dēļ, bet viena no galvenajām ir abu pušu intereses. Konflikta rezultātā bērns var klausīties, bet nedzirdēt, kā pareizi rīkoties, un darīt visu citādi.
Šodien mēģināsim noskaidrot, ko darīt, ja bērns nevēlas paklausīt. Šī situācija, iespējams, ir pazīstama visiem vecākiem, bet iemesli var būt pilnīgi atšķirīgi. Sniegsim dažus piemērus.
„Dažreiz man šķiet, ka viņš neko nedzird. Mans vīrs un es pat aizvedām bērnu uz īpašu centru, pārbaudījām dzirdi. Viņi teica, ka nav nekādu bojājumu. Bet kā gan, ja es viņam saku uzvilkt čības, es izskaidroju, kas notiks, ja viņš skries basām kājām un saaukstēsies, bet viņam ir vienalga. Kladzinu, ka ir nepieciešams aiz sevis sakārtot un rūpēties par tīrību telpā, lai ne tikai es uzkoptu. Bet šie vārdi viņam ir vienaldzīgi…
Es zinu, ka bērniem ir nepieciešams visu izskaidrot, runāt ar viņiem, pateikt. Bet viņam nepatīk, pat ja es lasu viņam pasakas. Bet bērns ir gandrīz 3 gadus vecs. Kad mēs braucam pie vecvecākiem – viņš klausa visu, dara to, ko saka. Varbūt pie vainas ir tas, ka vectēvs ir militārs cilvēks? Sanāk, ka bērns atpaliek attīstībā? Varbūt mums vajadzētu sākt viņu kaut kādā veidā ārstēt?” jautā Oksana.
„Man jau kakls sāp, skaidrojot savam Sergejam, ko darīt un ko nedarīt. Es jūtos kā pulksteņa dzeguze, kas atgādina par mācībām, jautā par mājasdarbiem, stāsta, ko, kā, pasteidzina, pasauc, nokaunina…
Viņš jau mācās ceturtajā klasē, viņam jābūt atbildīgam, izpratnei par atbildību. Bet nē. Man vajag sekot viņam, pabeigt jebkuru darbu un atgādināt, ka viņa galvenais uzdevums tagad ir mācīties” sūdzas Gaļina.
“Esmu rādījusi viņam gan nelabvēlīgus cilvēkus, gan skaidrojusi, ka jāmācās, lai iegūtu normālu darbu, un atzīmes labai nākotnei ir ļoti svarīgas… Galu galā, bez darba nebūs naudas, bet bez naudas nebūs atpūtas ārzemēs, laba apģērba, garšīgas pārtikas. Bet viss ir bezjēdzīgi. Varbūt es daru kaut ko nepareizi? Vai arī viņš vienkārši nereaģē?” viņa turpina.
“Man šķiet, ka tagad viņi visi ir vienādi, ar minimālām pelēkās vielas atliekām. Viņu galvās neironu tīklu vietā ir sociālie tīkli. Mana Maša tik ierakusies tālrunī un sēž uz dīvāna, ne viņai rūpes, ne pienākumu. Tikai uzkrāsojas, un sēž tālrunī.
Viņas tēvs mēģināja ar viņu runāt, paskaidroja, ka viņai ir pienākums palīdzēt mātei, bet viņa stāvēja viņa priekšā un pirkstiem baksta telefonu. Viņš sadusmojās, paņēma tālruni, bet viņa, tikai iedomājieties, sāka vicināties dūrēm. Un tad viņa apsolīja aiziet no mājām un nolēkt no daudzstāvu ēkas, ja mēs neatdosim telefonu. Nu, mēs nobijāmies un to atdevām.
Bet mēs arī izskaidrojām, ka drīz būs eksāmeni, ir jāmācās, jo bez izglītības nebūs, kur iet. Viņa skatās ar glāžainām acīm, telefonu iespiestu rokās, uztver manus brīdinājumus, kā par sliktiem laika apstākļiem… It kā bija gudra meitene, laipna. Varbūt viņus tiešām zombē šajos sociālajos tīklos, kā mēdz ziņot televīzijā?” pārdzīvo Tamāra.
Un, lai gan mēs runājam par trim dažādiem bērniem: trīs gadus vecs bērns, pamatskolas audzēknis un pusaudžu meitene, stāstiem ir kaut kas kopīgs – visi bērni cieš no lietu, cilvēku, izklaides, vārdu, informācijas pārpilnības…
Šodien bērni ir spiesti augt pasaulē, kas ir piesātināta ar visu. Dažādības klāsts ir tik milzīgs, ka reizēm jūs vienkārši vēlaties izbēgt no šīm krāsām, spožiem uzplaiksnījumiem un dažādiem priekšlikumiem. Bet pat mājās nav iespējams atpūsties.
Vecāki stāsta, paskaidro, pieprasa. Un, lai gan viņi saka pareizās lietas, visas pareizās lietas ir garlaicīgas, paredzamas un vienādas. Aizsardzības mehānisms darbojas, kas māca šādu informāciju laist gar ausīm. Bērns pārtrauc koncentrēties uz to, ko viņš ir teicis. Galu galā, kāda jēga, ja pieaugušie jebkurā gadījumā to 100 reizes atkārto, atgādina, piemin.
Psihologi precīzi zina, ko darīt, ja bērns neklausa savus vecākus. Eksperti iesaka iepauzēt vismaz 3 nedēļas, lai radītu klusumu tur, kur bijuši pārmetumi un apvainojumi. Paskatieties uz attiecībām no malas. Nepārtrauciet pilnībā sazināties, bet runājiet par citiem jautājumiem. Iesaistiet bērnu sarunā, lai saprastu, kas viņam ir interesants, atrodiet kontaktpunktu.
Vecāku vārdiem jābūt vērtībai. Bet, ja mamma un tētis pastāvīgi runā, izskaidro, jautā, vaino un rāj, tad viņu vārdu vērtība bērnam pakāpeniski virzās uz nulli. Un tas nozīmē, ka nevajadzētu būt pārsteigtam, ja bērns dzird citu tuvinieku vārdus, jo šeit aizsargmehānisms vienkārši nedarbojas.
Neatkarīgi no tā, ko kāds saka, tieši vecākiem jānosaka tonis attiecībās ar bērniem. Tāpēc mammai un tētim jāuzņemas atbildība par bērna pienācīgu attīstību, viņa komfortu un laimīgu smaidu, tad būs mazāk problēmu.
