Kā tikt galā ar piekasīgu vīramāti
Kā jūs zināt, sveša ģimene ir kā tumsa, un dažreiz var būt ļoti grūti izdomāt, kam ir taisnība un kurš kļūdās. Tāpēc arī šodienas mēģinājums savaldīt vīramāti, nav tik vienkārša lieta, kā varētu šķist no pirmā acu uzmetiena.
Lūk, epizode no kādas sievietes dzīves, kas notika ne tik sen, tomēr tā ir pelnījusi zināmu uzmanību. Izlasiet to, izdariet dažus secinājumus.
Mans vīrs, trīsdesmit gadus vecs IT speciālists, strādā līdz vēlam vakaram un principā nodrošina mūs ar visu nepieciešamo. Nē, viņš nav no tiem kinematogrāfiskajiem personāžiem, kuri gadā nopelna miljoniem dolāru un ieslīgst slepenā dienesta bāzēs. Parasts darbs, kas diezgan labi nodrošina mūsu ģimeni.
Mums nav bērnu tāpēc, ka mēs vienkārši vēl neesam gatavi tos iegūt. Drīzāk morāli neesam gatavi. Bet tas ir labi. Mēs krājam naudu, lai iegādātos plašu māju, bet pagaidām mēs esam iedzīvojušies mājīgā divistabu dzīvoklī netālu no centra. Tas ir ērti, jo abi nokļūstam darbā apmēram pusstundā, ja, protams, nav sastrēgumu.
Es strādāju par sākumskolas skolotāju. Tiek uzskatīts, ka manā profesijā nav iespējams daudz nopelnīt, tomēr man šķiet, ka viss ir atkarīgs no skolas. Manā gadījumā šī ir ģimnāzija, tāpēc ir pietiekami daudz darba, kā arī algas. Vismaz pagaidām.
Mana vīramāte ļoti mīl savus bērnus. Mana vīra māsa Jūlija bieži apmeklē mūsu mājas, un kopumā mēs esam draugi. Jūlijai ir sava ģimene: vīrs un trīs bērni. Viņa bieži jokojas mēdzot teikt, kad parādīsies bērni, dod man ziņu, es palīdzēšu izdomāt, kas un kā. Parasti vīramāte, to dzirdot, vienmēr smaida un apstiprinoši pamāj.
Pirms kāda laika Saša, mans vīrs, tika paaugstināts darbā. Protams, šajā gadījumā mēs uzaicinājām ciemos radiniekus. Tajā pašā nedēļā, tieši tuvāk nedēļas nogalei, piektdienas vakarā.
Tā kā man ceturtdien bija īsā darba diena, es nolēmu sagatavoties un izcept kūku. Visiem patīk Napoleons, un izvēle krita uz to. Recepte nebija visvienkāršākā: kārtu jūra un sarežģīts krēms. Tomēr es to izdarīju. Pēc dažām stundām virtuvē kūka tika ielikta ledusskapī, lai uzsūc visu gardo krēmu.
Piektdienas vakarā visi ieradās ciemos: vīramāte, Jūlija ar vīru un bērniem. Un izrādījās, ka Jūlija ieradās nevis ar tukšām rokām, bet ar kūku… Napoleons! Tiesa, viņa to nopirka veikalā ap stūri. Vakars pagāja ātri, visi priecājās un slavēja Sašu, cik viņš ir smalks līdzcilvēks un ka viņš tālu tiks. Programmētāji šodien ir ļoti vajadzīgi.
Lai nevienu neaizvainotu, tika nolemts likt abas kūkas galdā, īpaši tāpēc, ka bija sapulcējies pietiekami daudz cilvēku. Protams, deserti bija vizuāli ļoti atšķirīgi un es nevēlos pārspīlēt, taču mana kūka bija lieliska: nekas nebija piededzis, krēms bija lielisks, un es centos ar rotājumiem. Veikala kūka bija… parasta.
Bet kā vīramāte slavēja Jūlijas kūku! Tai krēms labāk garšo. Un kūka ir sulīgāka. Pat gabals tika sagriezts tā, kā vajadzētu. Un pats galvenais – tas viss nonāca salīdzināšanā. Manējā, kā redzams, pagatavota steigā pāris stundas pirms viesu ierašanās. Bet pirktā- pati pilnība! Īsāk sakot, man tas “piegriezās”!
Kaut kā tā sagadījās, ka es piecēlos no galda un klusi iemetu savu kūku atkritumu tvertnē. Un tur noteikti bija vairāk nekā puse. Nu, es to vairs nevarēju paciest. Tikai noteicu: “Kāpēc ir jāēd kaut kas bezgaršīgs?” – un vienkārši to izmetu. Es iegāju citā istabā un izplūdu asarās, es pat nezinu kāpēc.
Skaidrs, ka vakars bija izpostīts, un radinieki pēc brīža aizgāja. Bet vīrs mani atbalstīja. Viņš saka, ka nav ko celt degunu debesīs, jo viņi paši atbrauca ciemos. Kas attiecas uz vīramāti, tad tagad viņa tikai zvana pa tālruni, ciemos vairs nenāk. Tāpat kā Jūlijas ģimene. Sākumā es uztraucos, bet tagad tas kaut kā pārgājis. Es pieradu.
Es nezinu, vai es kļūdos, vai arī vīramātes attieksme joprojām ir nedaudz nepareiza, bet kā tas ir, tā ir. Es nevienam neatvainošos, ļaujot visam palikt tā, kā ir.
Pareiza rīcība vai nē- tas jāizlemj katram pašam. Paciest toksiskus cilvēkus savā dzīvē un censties par katru cenu sadzīvot, vai aizstāvēt savas robežas, cienīt pašam sevi un nepakļauties teroram.
Pastāstiet, kā rīkotos jūs?
