Kāpēc bērni neko nedara tīšām un kā tikt galā ar pirmajiem konfliktiem
Mazu bērnu audzināšana ir īsts pārbaudījums vecākiem, it īpaši, ja šī ir pirmā pieredze. Problēma ir arī tā, ka kļūdu rezultāti var parādīties pēc daudziem gadiem. Tad audzināšanas procesu vairs nebūs iespējams pielāgot.
Daudzi trāpīgi pamana, ka mazs bērns ir kā ārpuszemes būtne, kuru ne pārāk interesē viss, kas notiek ap viņu. Tajā pašā laikā vecāki ir spiesti iemācīties saprast viņa valodu un apzināties vajadzības.
Īpaši grūti ir pirmie trīs gadi, kad bērns nespēj būt patstāvīgs. Un jums jāatceras, ka bērns neko nedara par spīti vecākiem, un tāpēc viņa saucieniem, kliedzieniem un kaprīzēm ir pamats. Šajā sakarā vecākiem jāpievērš uzmanība 6 padomiem, kas palīdzēs padarīt dzīvi vieglāku.
Nebaidieties no mazuļa raudāšanas
Gan kliedziens, gan smaids ir bērna izdzīvošanas mehānismi. Bez pieaugušo palīdzības jaundzimušais ir nolemts, jo viņš pats nevar pārvietoties, nespēj atrast ēdienu vai pajumti. Tāpēc, ja tuvumā atrodas pieaugušais, kurš rūpējas un aizsargā, tad viss ir kārtībā. Ja tuvumā nav pieaugušo, bērns uztraucas. Bez palīdzības viņš vienkārši nespēj izdzīvot.
Tāpēc pieaugušā izsaukšanai tiek aktivizēts vienīgais mehānisms – sauciens. Bērns kliedz un raud nevis tāpēc, ka vēlas bojāt vecākiem nervus. Tieši tā viņš cīnās par savu dzīvību. Piesauc tos, bez kuriem viņam nav iespējams izdzīvot.
Kas attiecas uz smaidu, tas ir sava veida atalgojums par vecāku centību. Ja mamma un tētis visu izdarījuši pareizi, tad jau otrajā mēnesī viņiem ir iespēja redzēt mazuļa sejā smaidu. Eiforijas brīdis, kurā jaunie vecāki noteikti vēlēsies dalīties ar mīļajiem.
Neatradini no rokām ar varu
Nav brīnums, ka pirmos trīs mazuļa dzīves mēnešus sauc par ceturto grūtniecības trimestri. Un, lai arī bērns vairs nav vēderā, viņš ir jāiznēsā un šī vārda tiešajā nozīmē. Tāpēc nevajadzētu ignorēt kļūdaino uzskatu, ka jaundzimušo nevajadzētu bieži ņemt rokās.
Runa ir par to, ka jauna māte cieš, klausoties bērna raudās, bet neņem viņu rokās, jo tā mācīja vecmāmiņas, sakot: “Nepieradini viņu pie rokām” un “bērns šādi manipulē”. Faktiski šī prakse noved pie postošām sekām. Un, ilgu laiku kliedzis, izmisis bērns patiešām aizmieg no noguruma. Bet pārliecība, ka viss ir bezjēdzīgi un ka viņš ir nolemts, vienmēr viņu vajās.
Bet bērni, kuri pietiekami dzīvojušies pa rokām, jau divu gadu vecumā kļūst neatkarīgāki par vienaudžiem, kurus vecāki baidījās “sabojāt”. Pēdējie, gluži pretēji, kļūst arvien kaprīzāki un pieprasa pieaugušo uzmanību.
Rodas iespaids, ka, neapmierinot vajadzību pēc uzmanības, viņi iegūs hronisku pieķeršanās izsalkumu, taču neatkarīgi no tā, cik daudz uzmanības viņi saņem vēlākā vecumā, viņi vairs nevar iegūt pietiekami daudz uzmanības.
Neuzspiediet došanos svešinieku rokās
Ja sestajā dzīves mēnesī bērnam ir vienalga, kas viņu tur rokās, tad viena gada vecumā viņš sāk baidīties no svešiniekiem. Viņš jau spēj uzglabāt vizuālus attēlus galvā, un tāpēc zina, kā izskatās mamma un tētis, bet kurš ir svešinieks. Tā rezultātā viņš izveido tādu personu loku, kurām ir zināms uzticības kredīts, ar kurām viņš jūtas drošībā.
Mēģinot iepriecināt tanti vai labu draugu, vecāki nežēlīgi izjauc šo bērnu kārtību. Viņi viņu apkauno, pasmejas par viņu, piespiež viņu būt pieklājīgam. Tas ir liels trieciens mazulim. Bet, ja bērns kādu laiku pavadīs jaunajā kompānijā, un jaunais paziņa uzvedīsies pareizi, tad bērns vairs nesaskatīs viņā draudus.
Parādiet, ka bērns var paļauties uz jums
Kaut arī mazulis kļūst neatkarīgs un var brīvi pārvietoties, tā pati ilgstošā izdzīvošanas programma viņam saka, ka nevar iet tālu no pazīstama pieaugušā. Bet, ja viņš pazūd, tad uzreiz tiek aktivizēta izdzīvošanas programma – viņš sāks raudāt un kliegt, kamēr pieaugušais atgriezīsies pie viņa. Tāda kā sirēna, lai tuvinieki to varētu atrast ātrāk.
Bērns arī sāk atdarināt pieaugušo rīcību. Tas izpaužas staigāšanā, runāšanā, mijiedarbībā ar ārpasauli. Un to, cik daudz viņš ir gatavs ieklausīties tuviniekos, nosaka nevis draudi un piezīmes, bet gan pieķeršanās kvalitāte. Un jo vairāk bērns ir pārliecināts, ka viņš var paļauties uz konkrētu cilvēku, jo mazāk viņu ietekmē citi cilvēki.
Strīdies pareizi
Ap trīs gadu vecumam bērns kļūst īpaši kaprīzs, apgrūtinot mammas un tēta dzīvi. Starp bērnu un viņa vecākiem rodas domstarpības. Kļūstot patstāvīgākam, bērns domā, ka viņš var darīt jebko. Bet vecāki, zinot sekas, neļauj viņam darīt visu, ko viņš vēlas, ierobežo viņu.
Šeit vispareizāk ir prasmīgi argumentēt un vienlaikus iemācīt bērnam aizstāvēt savu viedokli. Bet daudzi nolemj iet vieglāku ceļu – sodīt un iebiedēt. Protams, frāze “Atnāks bubulis” izbiedēs mazuli, aktivizēs viņa izdzīvošanas programmu. Bet vai šī situācija viņam daudz iemācīs? Vai viņš ticēs saviem vecākiem kā agrāk pēc šādiem vārdiem?
Palutini vairāk
Kad bērns saskaras ar vēl vienu sīko ķibeli, kad viņš ir nobijies vai sasities, viņš dodas pie vecāka – pieglaužas, grib ierāpties klēpī. Tas palīdz mazulim nomierināties, izdzīvot problēmu. Viņš ir neaizsargātāks, viņš joprojām nezina, kā tikt galā ar stresu. Un mīļotā palīdzība viņam ir īsta dāvana.
Bet dažreiz tā vietā, lai mierinātu un samīļotu, vecāks norāj, biedē vai pat draud. Rezultātā bērns ir lielā stresa stāvoklī un saprot, ka var paļauties tikai uz sevi. Viņam ir grūti tikt galā, viņš vēl nav gatavs, tāpēc šāda pieredze traumē viņa psihi, kas noteikti atspoguļosies nākotnē.
Esiet savam bērnam tas, kas vienmēr var apskaut un mierināt, un pieņemt viņa jūtas. Ļaujiet viņam izpētīt, baidīties, protestēt, darīt muļķīgas lietas. Pasaule ir nepilnīga, bet ar vecāku palīdzību mazulis iemācīsies pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir.
