Kāpēc bērni savās neveiksmēs vaino vecākus
Vecāku un bērnu attiecības nekad nav bijušas perfektas. Nē, tādas kaut kur pastāv, bet tas drīzāk ir noteikuma izņēmums. Diezgan bieži bērni knapi izauguši jau spēj nonākt konfliktā ar visiem. Bet, iespējams, vissarežģītākās ir mātes un pieauguša dēla attiecības. Šoreiz parunāsim par to.
Alisi apbēdina pašas dēla attieksme pret viņu. Viņš nepārtraukti pārmet viņai personīgas kļūdas un neveiksmes. Viņš sūdzas, ka tieši Alise ir vainīga pie tā, ka viņa dzīve nekādā veidā neizdosies. Mēģināsim risināt šo konfliktu kopā.
“Esmu apbēdināta par sava dēla attieksmi pret mani. Viņam ir 27 gadi, mēs dzīvojam dažādās valstīs. Roberts pret mani izjūt lielu aizvainojumu, viņš saka: es viņu pametu, devos dzīvot uz citu valsti. Viņš mani vaino arī par “slikto bērnību”, es nemīlēju viņu tā, kā viņš vēlētos. Viņš vienmēr vaino mani visās savās neveiksmēs. Viņš saka, ka es biju slikta māte, es nemaz nebiju māte. Es cenšos ar viņu sarunāties, dodu norādes par psihologiem, kuri izskaidro viņa problēmu, bet katrā telefona sarunā neizbēgami viņš atgādina savas sūdzības.”
“Esmu pārliecināta, ka viņa neveiksmju iemesls ir tikai viņa pašcieņā un nevēlēšanās uzņemties atbildību. Katru reizi, kad mēģinu viņam pateikt, ka mūsu problēmā ir vajadzīgs starpnieks, psihologs, tomēr entuziasma apmeklēt psihologu viņā nav. Ko darīt, lai dēls uz mani nedusmotos, lai viņa aizvainojums pazustu? Ko darīt, lai viņš beidzot mani sadzirdētu?”
Acīmredzot, Alisei ir grūti pieņemt dēlu ar viņa pašreizējām izjūtām, kā arī Robertam pieņemt viņa mātes pagātnes lēmumus un darbības. Pats interesantākais ir tas, ka viņiem abiem ir tiesības uz apvainošanos un kļūdām. Gribētos zināt, kā Alise reaģē uz dēla apsūdzībām: atzīst kļūdas, mēģina attaisnoties vai, gluži pretēji, tās noliedz? Šī reakcija ir ļoti svarīga. Varbūt dēls nejūtas saprasts.
Viņiem būs jāvirzās kopā saprašanās virzienā, un tas ir grūts, nevis īslaicīgs jautājums, tam ir vairāki posmi, starp kuriem ir dusmas, noliegums un bēdas. Tie visi ir jāpārvar vienā vai otrā veidā, un no viņiem atkarīgs, cik ilgi šie posmi ilgs. Piemēram, atsauces uz psihologiem var kaitināt Robertu, jo viņš var uzskatīt, ka Alise tādējādi “izmet” problēmu, “atkratās” no sava dēla.
Pieņemšanas procesu noteikti var paātrināt psihologs, taču nekad nevajadzētu cilvēku piespiest doties pie psihologa. Tam vajadzētu būt abpusējam lēmumam, kad ir vēlme tikt galā ar problēmu. Un tas, protams, prasa laiku. Cita starpā Alisei un Robertam jāsaprot viena vienkārša lieta- pagātni nevar mainīt: lēmumi ir pieņemti, izvēle izdarīta.
Sekas var iegūt atšķirīgu nokrāsu, ja maināt savu attieksmi pret tām. Viens no soļiem pareizajā virzienā Alisei būs dēla pieņemšana tādu, kāds viņš ir, ar jūtām un aizvainojumu, pat ja tas šķiet nedaudz absurdi. Ir svarīgi saprast, ka Robertam ir tiesības uz emocijām. Padoms mammai: ja jums ir vainas sajūta vai nožēla par dažām darbībām, jums par to vajadzētu pastāstīt dēlam un lūgt piedošanu.
Dažreiz vienkārši un acīmredzami vārdi “Piedod, es kļūdījos” būs pietiekami, lai konflikts izzustu. Bērni ir ļoti jūtīgi un neaizsargāti, dažus aizvainojumus var nest gadiem ilgi, un viņi nolemj tos izskaidrot tikai tad, kad viņi kļūst pieauguši. Alisei pat nav ne jausmas, kurā brīdī viņa ievainoja savu dēlu un vai tas bija kaut kas tīšs.
Ko vēl var ieteikt? “Ārstēšanas” process var aizņemt kādu laiku, tāpēc mammai ir vajadzīga pacietība. Pašas uzticība un stabilitāte mīlestībā pret dēlu jau var daudz ietekmēt. Palieciet mīlošā māte, turpiniet mēģināt viņa dēļ, pat ja tā ir vienkārša uzmanība, veiciet pirmos mazos soļus. Un atcerieties, ka jūsu bērniem ir tiesības apvainoties.
