Kliegšana uz bērnu. Kas notiek ar viņa psihi?
Kliegšana uz bērnu, šķiet, pazīstama teju katrai mammai. Tai seko vainas izjūta, uzmācīgas domas par to, ka tas nodara pāri bērnam. Bet arī mammai ir spriedze, nogurums, izdegšana, un ne vienmēr izdodas savaldīties.
Dmitrijs Karpačovs ir TV raidījumu vadītājs un psihologs, kurš pēta ģimenes attiecības. Plašākai sabiedrībai viņš ir pazīstams ar tādiem TV šoviem kā “Mīļā, mēs nogalinām bērnus”, “Glābiet mūsu ģimeni”, “Melu detektors” un “Grūtniece 16 gadu vecumā”. Nesen viņš savā Facebook profilā ievietoja veselu rakstu par to, kā nekliegt uz bērnu. Zinot, cik ļoti grūti reizēm valdīties, lai nekliegtu uz bērnu, kas tevi ignorē, šī tēma šķiet ļoti aktuāla.
Uz šāda raksta veidošanu Dmitriju pamudināja kādas sekotājas komentārs. Sieviete bija lieciniece diezgan izplatītai parādībai.
“Kādu dienu es redzēju ainu: māte gāja ar diviem zēniem pa ielu un lasīja viņiem morāli. Drīz tas viss pārvērtās histēriskā kliedzienā, no kura abi zēni sastinga. Tajā laikā es jau biju pagājusi garām, bet nolēmu atgriezties. Jau visi garāmgājēji sāka viņiem pievērst uzmanību. Es piegāju pie viņas un draudēju izsaukt policiju, ja viņa nepārtrauks kliegt uz bērniem. Pēc tam viņa apklusa un ar zēniem devās tālāk. Protams, nav nekādas garantijas, ka viņa to pašu neturpināja mazliet tālāk vai mājās. Bet, manuprāt, ir nepieciešams šādus cilvēkus nomākt, kad vien iespējams.”
Atbildot uz to, Dmitrijs Karpačovs iesaka apsvērt to, kas parasti notiek, ja cilvēks sazinās ar bērnu, izmantojot kliegšanu:
Bērns nobīstas
Kliedzieni ir briesmas un agresija. Bērns redz vecāku kā dusmīgu, kliedzošu, nedrošu, biedējošu un bailes iedvesošu. Šajās minūtēs viņš saņem baiļu lādiņu visai savai dzīvei, no kura viņš ar psihologu un tuvinieku palīdzību vēl ilgi nevarēs “atmazgāsies”, atbrīvot no sevis.
Bērns nonāk strupceļā
Mazais cilvēks apmaldās un nesaprot, ko no viņa prasa un kāpēc tas jādara. Viņš darīs to, ko Tu vēlies, bet viņš, iespējams, neko no tā neatcerēsies. Un nākamreiz viņš atkārtos to pašu kļūdu, un Tev būs atkal jābļauj. Apburtais loks.
Bērns pārstās nopietni uztvert mierīgo toni
Šeit viss ir vienkārši. Rodas pieradums- kamēr tu nepacel balsi, Tevi var ignorēt.
Bērns sāk ar tevi sazināties tāpat
Viņš saprot, ka kliedziens ir drošākais veids, kā iegūt vēlamo.
Ir svarīgi atcerēties, ka kliegšana uz bērnu ir pamatota tikai tad, ja vēlies sasaukt viņu un izcelties uz vispārējā trokšņa fona. Jebkurā citā gadījumā tas ir nepiemēroti un pat postoši. Tādēļ, ja Tu tomēr kliedz uz bērniem, Tev jāiemācās savs viedoklis paust citādā veidā. Kā?
Pirmkārt, pārliecinies, ka bērns Tevi uzklausa un nav pārņemts ar savām lietām. Izveido acu kontaktu. Palūdz viņam paskatīties uz Tevi un klausīties. Pārliecinies, ka esi pievērsis uzmanību.
Norādi savu nostāju mierīgā balsī un noteikti pamato savu lūgumu. Šiem iemesliem jābūt pārliecinošiem, lai bērnam liktu pievērst uzmanību Taviem vārdiem. Piemēram: “Ir pienācis pusdienu laiks. Ja Tu tagad nepaēdīsi, Tev nebūs spēka līdz pašam vakaram spēlēties laukumiņā.” Bērns ir cilvēks tāpat kā Tu. Viņam arī jāsaprot, kāpēc viņam jāpilda kāda cita norādījumi.
Turklāt Dmitrijs Karpačovs paskaidro, ka parasti vecāki sāk kliegt no paša bezspēcības. Bezspēcībai ir daudzi iemesli, par kuriem ir vērts aizdomāties. Cik bieži Tu paaugstini balsi pret saviem bērniem? Ko Tu darītu, ja Tu būtu šī stāsta autors? Vai Tu aizrādītu mammai, kas kliedz uz bērniem? Vai tomēr aizdomātos, ka mamma vienkārši ir izvesta no pacietības? Kur ir tā šaurā robeža- iejaukties vai neiejaukties svešu cilvēku darīšanās?
