Lasīt tikai dēlu mammām! Kas notiks, kad viņš patiesi iemīlēsies!
Veltījums mammām. Tām, kuru dēli tuvojas pilngadībai.
Kad viņš ienāca šajā pasaulē, jūs ilgu laiku nevarējāt attapties no priecīgā šoka. Šeit viņš ir- jūsu priekšā: sīciņš, dzīvs, īsts- jūsu dēls. Smieklīgi čāpstina lūpiņas, skatās izteiksmīgām acīm, neveikli kustina rociņas un kājiņas. Jūs zināt, ka viņš ir pilnībā atkarīgs no jums: jāceļas naktī, jābaro, jāpārģērbj. Izjūtat viņu kā sevi pašu.
Un tad viņš čīkst, kad dodas uz bērnudārzu, jo nevēlas no jums atvadīties: lielas, siltas, mīļas, dārgas. Vakarā, atgriežoties mājās, viņš jautā, kāpēc Mēness spīd debesīs, kāpēc kaķis saka „mjau”, kāpēc tētis klepo, bet vecmāmiņa nēsā brilles.
Lūk, viņa izbiedētās mazās acis, kad viņš dodas uz skolu pirmo reizi, un viņam visu dienu ir jāsēž klasē, kad viņš labprātāk dotos pastaigā. Pirmais zilums, pirmais draugs, kurš atnācis ciemos ar cauru zeķi. Datorspēles: sākumā vienkāršas, pēc tam sarežģītas, tev pilnīgi nesaprotamas. Laiks lido katastrofāli ātri. Telefona iegāde, pirmā īsziņa no meitenes: „Ko dari?”
Un gadi ātri paskrēja. Jums tie bija kā viena diena, bet jūsu dēlam – tie bija piepildīti ar milzīgiem notikumiem, pieredzi, personīgo izaugsmi, darbiem mīlestības labad, pašnovērtējumu, pierādījumu, ka viņš ir pelnījis visu labāko.
Pēdējais zvans… jūs sakārtojat viņa kaklasaiti. Atestātu izsniegšana. Jūsu asaras, dēla, skolotāju. Iesaukums armijā. Viņa sejas izteiksme – tā saka, ka viņš ir gatavs izturēt jebkuru pārbaudījumu. Jūsu sirds lūzt, bet jūs zināt, ka viņš ir spēcīgs, godīgs, laipns. Viņš tiks galā.
Notievējis, iekrituši vaigi, izsalkušas acis… Šāds viņš pārnāk no armijas. Pēc pāris mēnešiem viņš iepazīstina jūs ar Kristīni, vēl pēc dažiem- ar Annu. Jums knapi pietiek laiks, lai pierastu pie fakta, ka viņas pārāk bieži mainās, kā dēls jums saka: „Es precos ar Ievu”.
Jūs saprotat: viņš aiziet, aiziet, aiziet … Ne aizverot durvis sirdī, bez vēsts nepazūdot, nevis tāpēc, ka ienīst. Viņš dodas pie viņas, pie tās, kas būs tuvu, kura sakārtos kaklasaiti un pasniegs viņam brokastis. Jums būs jāpieņem fakts, ka dēls ir izaudzis.
Neiejaucieties. Nevilcinieties pie viņa durvīm katru dienu, nepārbaudiet, kā viņa gatavo brokastis, pusdienas un vakariņas, nevainojiet VIŅU, ja viņai kas neizdodas vēl pieredzes trūkuma dēļ. Viņa ir tāda, kāda viņa ir, un dēls viņu mīl. Tāpēc mīliet VIŅU, tāpat kā viņu mīl jūsu bērns.
Atcerieties:
Jūsu dēls joprojām ir ar jums. Bet viņam ir jauns dzīves periods. Viņam jāstrādā, jāaudzina bērni, jārūpējas par viņiem un savu mīļoto sievieti.
Vienmēr, neredzamā līmenī, jums ir spēcīga saikne, kuru nekas nevar iznīcināt. Viņš ir tuvu, vienmēr ir tuvu, pat ja viņš dzīvo citā dzīvoklī, pilsētā, valstī.
Jūsu mēģinājums atgūt viņu atpakaļ, panākt, ka viņš katru dienu nāk pie jums palīdzēt, jautā, kā jūs jūtaties – tā ir jūsu egoisma izpausme. Pašai to neapzinoties, jūs varat sagraut sava bērna dzīvi.
Jums ir daudz neiztērētas mīlestības. Jūs taupījāt to savam dēlam. Bet viņš ir ar viņu. Priecājieties pat to, ka viņš ir laimīgs, un novirziet savu mīlestību nelaimīgiem bērniem, jūsu mīļākajām nodarbēm, sazinieties ar cilvēkiem, kuriem nepieciešams jūsu atbalsts.
Dēls vienmēr ir novērtējis un novērtēs jūsu spēku, laipnību, mīlestību, gudrību. Nepieviliet viņa cerības. Nepārvērtieties kurnējošā, ļaunā vecā sievietē, kas katru dienu pieprasa glāzi ūdens. Tas nav tikai stulbi. Tas ir pašnāvnieciski jums un nāvējoši jūsu dēlam. Ļaujiet sev un viņam būt laimīgiem.
