Mājsaimniece- vai ir viegli sēdēt mājās un “neko nedarīt”?
Kādā vecumā sievietei būtu jāapgūst visas pieaugušās dzīves prasmes? Piemēram, ēdiena gatavošana, tīrīšana, mazgāšana utt. Vai tas vispār ir jāapgūst tikai sievietei? Karjera vai rūpes par ģimeni ir izvēle, kas mūsdienās jāizdara katrai sievietei. Mājsaimniece vai liela koncerna vadītāja, vai varbūt abas reizē? Kā justies sievietei, kas karjeru atstājusi otrajā plānā, izvēlējusies sevi veltīt ģimenes labsajūtai, ja apkārtējo spiediens ir neizturams? Viņa jau sēž mājās, neko nedara! Diemžēl, tāds ir sabiedrības uzskats par sievieti, kas algota darba vietā izvēlējusies rūpes par ģimeni, bērniem un mājokli.
Kā ir būt mājsaimniecei?
Jā, var jau teikt- kas mūsdienās nekait- traukus un apģērbu mazgā mašīnas, roboti uzkopj grīdu, pat dzīvoklis nav jāvēdina, ja ir gaisa kondicionieris un mitrinātājs. Protams, tas daudz ko atvieglo, bet ir jau vēl arī citi darbi… Un kaut kur pa vidu paliek arī sieviete ar savu “es”, kas tiek bakstīta ar pārmetumiem no vienas vai otras puses, kas arī vēlas brītiņu sev un kaut mazliet atzinības.
Lūk, kādas sievietes stāsts:
“Es nekad nebūšu tāda kā vīramāte, un tā ir mana problēma. Neskatoties uz to, ka man vēl nav palikuši 23 gadi, man ar vīru jau ir 4 gadus vecs dēls. Un, starp citu, ne mirkli to nenožēloju. Sākumā tas nebija viegli, tā ir taisnība, bet mēs esam visu pārvarējuši.
Mans vīrs, viņu sauc Antons, ir nedaudz vecāks par mani, viņam ir 26. Bet nedomājiet, laulības dzīve viņu nekādā veidā nav norūdījusi. Brīvdienās viņš joprojām skatās multenes. Bet pēc darba viņš var vienkārši gulēt dīvānā un spēlēt spēļu konsoli. Viņš pat gribēja mani piesaistīt šai lietai, bet nekas neizdevās. Faktiski, viņš strādā birojā ar labu algu, un principā mēs nepiedzīvojam finansiālas neērtības.
Bet Antona “bērnišķībai” ir arī pietiekami daudz plusu: viņš mīl pavadīt laiku kopā ar bērnu. Dāvina viņam daudz dāvanu un rotaļlietu (acīmredzot, par kurām viņš pats vienmēr sapņoja), vispār nav sliktu ieradumu. Viņš arī ļoti mīl savu māti un mīl viņu apciemot. Mēs vienmēr apciemojam vīramāti kopā ar visu ģimeni, mums ir tāda tradīcija.
Vīramāte
Šķiet, ka problēmu nav, bet nē, nepatikšanas nāk tieši no turienes, kur tās vismazāk gaida. Mana vīra mamma, jāsaka, ir izcila sieviete. Viņai vēl nav 55 gadu. Viņa izskatās lieliski, viņai nav liekā svara, vienmēr ir enerģiska, smaidīga un izstaro mirdzumu. Kādu laiku es ar viņu pat gāju uz vienām jogas nodarbībām. Godīgi sakot, man līdz viņas līmenim ir kā ar kājām līdz Ķīnai.
Iespējams, jūs domājat, ka dvēselē viņa ir aukstasinīga čūska? Nē, tieši otrādi. Viņa nekad nevienam nesaka sliktu vārdu. Viņa vienmēr smaida un ienīst strīdus. Viņa ir tāda persona, kuru neviļus iedomājamies kā sevi vecumdienās. Bet viņa neizskatās atbilstoši savam vecumam: tiešām, labi, ja uz 47 gadiem.
Nepareizā mājsaimniece
Bet pēc atgriešanās no viņas mājās, mums ar vīru vienmēr sākas strīds. Viņš mani pastāvīgi “grauž” par to, ka es mūsu dzīvokli nepietiekami uzkopju. Es negatavoju pietiekami labi, reti slauku putekļus un savācu netīros traukus izlietnē. Paldies Dievam, vēl nav pieķēries manai ārienei. Es vēl esmu jauna, bet, pie velna, tas nebūs mūžīgi.
Es atzīšos, es rīkojos slikti un dažreiz pat nomelnoju viņa māti, sakot, ka es redzēju traipus uz grīdas un tā tālāk. Bet mēs abi saprotam, ka es vienkārši blefoju izmisuma dēļ. Bet pēdējā laikā es cenšos samazināt mūsu viesošanās reizes pie vīra mātes. Ne aiz ļaunuma, bet tikai sirdsmiera labad. Iedomājieties, nesen pat mans dēls, klausoties mūsu ķildas ar vīru, sāka man norādīt, ka, redz, putra viņam nepatīk.
Kā būt?
Mani argumenti ir šādi: pasaule vairs nav akmens laikmets, un viss ir automatizēts. Mēs varam atļauties iegādāties nepieciešamo aprīkojumu mājām, tad man būs vairāk laika iemācīties gatavot kulinārijas šedevrus. Un, ja jau tik tālu, vēl arī eksistē ēdiena piegādes bizness. Tie var atvest gan pārtikas produktus, gan gatavus ēdienus.
Jā, man ir smags raksturs. Tā vietā, lai dotos uz mežu un skatītos uz kokiem vai putniem, es labāk palikšu mājās un skatīšos savu iecienīto seriālu. Tāda es esmu, tāds raksturs, un tur neko vairs nevar darīt. Bet es rūpējos par sevi un labprāt mācos jaunas lietas. Vismaz man vienmēr ir par ko runāt. Un vispār pirms laulībām Antons mani nēsāja uz rokām. Vai tiešām man visu dienu būtu jāslauka putekļi no plauktiem?
Un tad man tika izvirzīts ultimāts: vai nu es savācos un iemācos būt mājsaimniece, vai arī vīrs mani pamet. Ar visu bērnu. Viņam ir vairāk naudas, un noteikti viņš atradīs sev labu advokātu šādiem manevriem. Kā man rīkoties? Ko darīt šajā situācijā?
Ar prātu es saprotu, ka, iespējams, esmu nedaudz slinka. No otras puses, es patiešām varu savākties un kļūt par “viņa sapņu saimnieci”. Bet cik ilgi tas darbosies un vai es nekļūšu traka, es nemāku pateikt.”
Kā nezaudēt sevi?
Lūk, maza ainiņa no tā, ko izjūt teju katra mājsaimniece. Jā, no vienas puses, lielākoties, tā ir sievietes pašas izvēle- nestrādāt algotu darbu, bet veltīt sevi mājai, bērniem, dārzam un kam tik vēl ne. No otras puses, bieži nākas saskarties ar sabiedrības nosodošo attieksmi- tu neesi pārāk laba, ja tev nav karjeras, bet sēdi mājās un “neko nedari”. Taču nereti mājsaimniece nenīkst pilsētas dzīvokļa četrās sienās vīlējot nagus, bet spēj parūpēties par kārtīgām saimniecībām, bērnu izglītību un pulciņiem un vēl daudz ko citu. Un tajā nav nekā nosodāma! Tāpat arī jāsaprot, ka mājsaimniecei vajag privāto laiku sev- bez trauku mazgāšanas, dārza ravēšanas, bērnu aprūpes. Laiku, kurā iemācīties ko jaunu, palasīt grāmatu vai noskatīties seriālu.
Sievietei- mājsaimniecei vispirms jau pašai ir jāsaprot, ka arī “mājas saimniekošana” ir darbs, no kura nepieciešama kaut neliela atpūta, laiks, ko veltīt sev un savai tālākai attīstībai. Tad arī ikdienas darbi veiksies raitāk un nebūs jābaidās sajukt prātā!
