Vai dzemdēt pirmo reizi 45 gadu vecumā?

Ir tāda paruna- ja vēlies likt Dievam pasmieties, pastāsti viņam par saviem plāniem. Kaut ko saplānot ir simtprocentīgi neiespējami. Dzīve ir tāda lieta, ka tā vienmēr ieviesīs savus labojumu un sagādās pārsteigumu. Tā tas notika arī ar šī stāsta varoni, kad viņu pēkšņi pārņēma negaidīta grūtniecība.

Var jau domāt- kas tur tāds- negaidīta grūtniecība! No zila gaisa taču grūta nepaliek! Bet dzīvē gadās visādi- dažādu iemeslu, veselības dēļ gadiem netiec pie mazā brīnuma, bet tad viņš atnāk- kad esi tam vismazāk gatavs! Sieviete tiek iedzīta strupceļā, kad jāizlemj, kā rīkoties tālāk!

NEGAIDĪTA GRŪTNIECĪBA

Ir arī tāda tautas gudrība- ir tikai jāgrib, tad viss piepildās! Tā tas notika ar Annu, kura negaidīti palika stāvoklī četrdesmit piecu gadu vecumā. Tas notika it kā nejauši, jo viņa ar vīru jau bija atmetuši ar roku cerībai kļūt par vecākiem. Viņi apprecējās pirms divdesmit gadiem, abi sapņoja par lielu ģimeni, bet debesis, kā saka, zina labāk.

Viņi gaidīja un mēģināja, bet bērniņš nepieteicās. Viņi devās pie ārstiem, izmēģināja daudz procedūru, abus ārstēja, galu galā viņi iesaistījās mākslīgajā apaugļošanā. Šķiet, ka šī ir brīnumaina metode, kas var palīdzēt. Viņi piedzīvoja kaut ko līdzīgu astoņiem mēģinājumiem, iztērēja daudz naudas, par kuru varēja viegli nopirkt dzīvokli, taču bez rezultātiem.

Kādā brīdī viņi zaudēja ticību un saprata, ka nekas neizdosies. Nelīdzēja ne zīlnieki, ne burvji, ne lūgšanas- viņi izsmēla visas metodes. Viņi pieņēma, ka viņiem šajā dzīvē jābūt bez bērniem. Viņi pieļāva domu arī par adopciju, taču arī šādi bērns tomēr nebūs viņu.

Kas cits atlika, viņi iegremdējās karjerā. Ko vēl darīt, ja nav īpašu kavēkļu? Viņi ceļoja, būvēja māju, nomierinājās, pierada. Viņi pārstāja domāt. Līdz Annai pēkšņi radās aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā. Vairākas nemierīgas naktis, un viņa nolēma veikt grūtniecības testu. Viņas sirds neprātīgi dauzījās. Pozitīvs.

“Es pat neteikšu vīram. Viņam jau ir pāri piecdesmit. Šajā laikā jau kļūst par vectēvu. Mēs nokavējām, ir par vēlu. Es negribu dzemdēt. Kāpēc tas nenotika vismaz pirms pieciem gadiem? Kā, lai es pasaku savam vīram? Arī viņš šo jautājumu sev izslēdzis no dienas kārtības. Dzīve bez bērniem izrādījās brīnišķīga… Es tam vairs neesmu gatava.”

Ārsti mēģināja pārliecināt Annu pamēģināt. Galu galā šī ir īsta likteņa dāvana, viena no miljoniem iespēju. Ķermenis izturēs, Annai ir laba veselība. Kādi būtībā ir šie četrdesmit pieci gadi? Ir bagātība, pilnībā sakārtota dzīve, nav pamata atteikties no mazuļa.

Ko cilvēki teiks
“Es domāju par to, ko teiks citi, mēs abi esam diezgan augstā statusā. Kas mums būtu jādara, kā viņi izturēsies pret mums? Es saprotu, ka nevar nopelt nevienu citu viedokli, bet to var izdarīt jaunie, kuriem visa dzīve ir priekšā. Bet tagad es nevaru atļauties nekādu nosodījumu. Cik daudz laika man jādomā? Ko darīt, ja bērns piedzimst ar novirzēm?”

Vēl ir laiks. Ārsti saka, ka mūsdienu medicīna šajā ziņā ir gandrīz visvarena. Bet Annas bailes nav nepamatotas. Kāda starpība, ko teiks citi… Var būt teju drošs, ka Annu gaida tikai siltums un atbalsts. Kā var nosodīt sievietes vēlmi kļūt par māti? Neatkarīgi no viņa statusa un neatkarīgi no tā, cik veca viņa ir.

Kā rīkoties šādā situācijā? Ko darītu tu, nonākot Annas vietā? Vai spētu saņemties drosmi un piepildīt mūža lielāko sapni, vienlaikus apzinoties, ka nu jau ērtā dzīve apmetīs kūleni un viss sagriezīsies kājām gaisā? Vai pakļausies spiedienam un iedomātiem “ierobežojumiem”, izvēlēsies palikt pie ierastās dzīves, bet riskēt, ka vēlāk nāksies nožēlot? Kā būt? Atbilde noteikti nav viennozīmīga!

Avots

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.