Vai ir vērts dzīvot kopā ar vīrieti, ja attiecības kontrolē viņa māte?
Nekad nevari zināt, kur satiksi savu otro pusīti. Iepazīšanās ar interesantu vīrieti var notikt jebkur: kafejnīcā, uz ielas, ballītē ar draugiem. Neatkarīgi no tā, cik patīkama ir komunikācija ar vīrieti, tas ne vienmēr garantē, ka vīrietis ģimenes dzīvē sievietes acīs paliks tikpat pievilcīgs kā pirmajā tikšanās reizē.
Lai arī reizēm viss sākas lieliski, tomēr dzīve zem viena jumta ar laiku kļūst neiespējama. Un ne vienmēr pie vainas ir atšķirīgi uzskati, dienas kārtība vai paradumi. Reizēm topošo vai jau pat nodibināto ģimeni līdz izjukšanai var novest otrās pusītes vecāki.
Lūk, kādas sievietes stāsts:
“Mēs satikāmies kopīga drauga dzimšanas dienas ballītē. Vlads uzreiz sāka interesēties par mani, mēs iepazināmies un norunājām visu vakaru. Jaunais vīrietis man šķita interesants un asprātīgs sarunu biedrs, un es dievinu vīriešus ar labu humora izjūtu. Kad visi sāka doties prom, Vlads palūdza manu tālruņa numuru, un es to ar prieku iedevu.
Es nepacietīgi gaidīju, kad viņš piezvanīs. Pagāja vairākas dienas, un atskanēja ilgi gaidītais zvans. Mēs norunājām tikties kafejnīcā. Atnākot es ieraudzīju Vladu stāvam glīti saģērbušos ar skaistu ziedu pušķi. Romantiskas pusdienas, kas vienmērīgi pārvērtās vakariņās, un pēc tam nesteidzīga pastaiga parkā… Es biju traka pēc viņa, un tas bija abpusēji.
Kopš tās dienas sākās mūsu nepārtraukta saziņa. Vlads dāvināja ziedus un dāvanas, es nevarēju beigt runāt ar viņu. Kopā jutāmies tik labi, ka pēc diviem mēnešiem nolēmām dzīvot kopā. Tā kā Vlads dzīvoja savā dzīvoklī, bet tajā laikā es dzīvoju kopā ar māti, viņš piedāvāja pārcelties uz viņa dzīvokli. Es savācu visas nepieciešamās lietas un lidoju pie viņa uz mīlestības spārniem.
Tas bija mazs vienistabas dzīvoklis, un es domās žēlojos, ka nebūs kur nolīst vienatnē un padomāt par savām lietām. Man ļoti patīk komunicēt, bet dažreiz man vajag klusumu. Šeit viss būs jāsadala uz pusēm. Pārcēlos sestdienā ar domu, ka svētdien pirms darba varētu izgulēties jaunā vietā.”
“No rīta Vladam iezvanījās telefons, nez kāpēc viņš mani pamodināja. Viņš piespieda telefonu man pie auss ar vārdiem: “Šī ir mana māte.” Es biju miegaina, es nesapratu, kura mamma zvana, bet es atbildēju. “Sveika, vai jūs joprojām guļat? Ir pienācis laiks pagatavot Vladam brokastis”,- kaut ko mehāniski nomurmināju un noliku klausuli.
Paskatījos uz Vladu, bet viņš gulēja, it kā nekas nebūtu noticis, un skatījās uz mani. Es neapjuku, es uzrakstīju viņam sarakstu, kas jānopērk veikalā. Pa to laiku es uzlēcu augšā kā lode un saliku visas mantas somā, izsaucu taksometru un devos prom. Mājās es ierakos segā un nolēmu nebojāt savu brīvo dienu.
Vlads man vairākas reizes zvanīja, bet es neatbildēju. Pēc pāris dienām viņš pārtrauca zvanīt un rakstīt. Draugi ilgu laiku centās mani pārliecināt, sakot, ka viņš bija labi audzināts un ar dzīvokli. Bet esmu pārliecināta, ka pieaugušu cilvēku nevar mainīt. Viņš vienmēr klausīsies mammu. Un, ja mūsu kopīgā dzīve sākās tik absurdi, ko mēs varam sagaidīt nākotnē?”
Bieži ir dzirdēti stāsti, kur vīra vai sievas māte nosaka toni jaunajā ģimenē. Vai ir vērts ar to samierināties? Vai ir vērts vienmēr ieklausīties mammas padomos- lūgtos un nelūgtos? Vai varbūt ir vērts maigi norādīt- mēs paši esam jau pieaugušie, mums pašiem jāpieļauj kļūdas un no tām jāmācās, mums pašiem ir jāsaprot, kā tālāk būt…
