Vientuļās mātes dzīvesstāsts: Kāpēc ir grūti lūgt palīdzību

Stereotips, ka bērni no nepilnām ģimenēm izaug mazāk laimīgi, jau sen ir aizmirsts. Piekritīsi, galvenais ir tas, ka bērnu mīl un viņam tiek dots siltums un uzmanība. Un pat tad, ja to dara tikai viens no vecākiem, bērns no tā nemīl mazāk. Tomēr audzināt bērnus vienam nav nemaz tik vienkārši. It īpaši, ja ģimeni skārušas īslaicīgas finansiālas grūtības. Kā pabarot bērnus un veltīt viņiem pietiekami daudz laika? Var lūgt palīdzību radiniekiem. Bet reizēm ir kauns, lepnums, aizspriedumi, negribas justies kā mūžīgam parādniekam. Reizēm vienkārši atsaka… Vientuļās mātes un vientuļie tēvi nerodas tikai attiecību izjukšanas rezultātā, reizēm dzīve izstrādā ļaunus scenārijus un nākas pārdzīvot ļoti smagus brīžus, kad paliec pilnīgi viens ar maziem bērniem.

Lūk, kādas vientuļās mātes stāsts. Lai arī no deviņdesmito gadu pieredzes, tomēr jau patiesībā nekas daudz nav mainījies.

Kāpēc ir grūti lūgt palīdzību

“Aiz loga plosījās niknie deviņdesmitie gadi, kad mans vīrs aizgāja mūžībā. Es sapratu, kas mani sagaida ar diviem maziem bērniem uz rokām. Sākumā es biju nobijies, bet mūsu bērnu mazās acis man deva ticību un cerību. Kas viņiem var palīdzēt, izņemot mani?

Šī doma iesakņojās manā galvā un palīdzēja man cīnīties katru dienu. Atceroties to laiku, es nespēju noticēt, ka mēs ar bērniem izdzīvojām. Man šķiet, ka mūsu ceļā radās visas iespējamās problēmas. Bija periodi, kad bez “plikiem” makaroniem nebija ko ēst. Lai pabarotu mazos, man pašai bieži bija jāpaliek neēdušai. Bet man bija vienalga: lai tikai bērni nemirtu badā.

Neatkarīgi no tā, cik grūti mums bija, es nekad neprasīju radu palīdzību. Es negribēju viņiem sūdzēties, runāt par mūsu problēmām. Varbūt es kļūdos, bet es patiešām nevēlējos izrādīt savu vājumu. Un tāda vājuma nebija. No rīta līdz vakaram es strādāju, un pārējo laiku veltīju bērniem.

Man izdevās viņus nolikt uz kājām. Viņi pabeidza vidusskolu ar vislabākajām sekmēm! Un tad viņi iestājās universitātē un atrada prestižu darbu. Dažreiz man šķiet, ka mūsu dzīve ir tikai filmas scenārijs. Bet notiek brīnumi…

Tagad mani radinieki man pārmet, viņi saka, es bērniem nedevu pašu svarīgāko – laimīgu bērnību. “Bērni nezināja, kas ir augļi un saldumi! Jā, mēs paši dzīvojām pieticīgi, bet mēs būtu varējuši atvest kartupeļu maisu. Tavs lepnums tev ir traucējis visu tavu mūžu!” vīra māsa joprojām nebeidz pārmest.

Smieklīgākais ir tas, ka viņus nekad neinteresēja, kā mēs dzīvojam. Pēc vīra aiziešanas mēs praktiski zaudējām saikni. Mēs ar bērniem dzīvojām paši par sevi. Un tagad viņi saka, ka ir jālūdz palīdzība. Tiesa, es baidos, ka, ja es nāktu pie viņiem pēc palīdzības, tad es būtu viņiem parādā visu savu dzīvi.

Es nezinu, varbūt es kļūdos. Bet esmu pārliecināta, ka tagad mani bērni ir laimīgi. Es viņus izaudzināju par labiem un godīgiem cilvēkiem. Lai arī mēs dzīvojām slikti, mūs pamudināja mīlestība, savstarpēja cieņa un siltums. Es ļoti ceru, ka mani mīļie bērni spēs to visu paturēt sevī. Bet radinieki, lai sūdzas tālāk!”

Līdzcilvēku atbildība

Lepnā vientuļā māte, kura izaudzināja divus bērnus, izraisa pret sevi cieņu. Neprasīt radiniekiem palīdzību ir viņas izvēle, un ar to jārēķinās. Tomēr rodas viens jautājums: kur visi šie radinieki bija agrāk un kāpēc viņus pašus neinteresēja nelaimīgās sievietes dzīve? Turklāt visi zināja, ka viņa ir kļuvusi par atraitni.

Nepilno ģimeņu bērni nav nolemtie! Gan vientuļajās mātēs, gan vientuļajos tēvos dzimst dubults spēks tikt galā ar visām nebūšanām. Atbalsts, sapratne un palīdzīga roka ir tas, kas jāiemācās apkārtējiem. Ne jau vienmēr problēma ir finansēs, reizēm vajag vienkārši brīvu vakaru, draudzīgu sarunu vai plecu uz kura izraudāties. Galvenais ir neizlikties, ka viss ir kārtībā, nenovērsties, bet darīt zināmu, ka esi blakus, ja būsi vajadzīgs un gatavs palīdzēt!

Avots

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *