Stāsts par to, kā vīramāte spēj izjaukt dēla ģimeni
Katram bērnam nepieciešams gaiss, lai elpotu, un tik pat nepieciešama ir gādīga māte. Lai gan to nevar teikt par vīriešiem ar četrdesmit… Protams, jebkurā vecumā mums visiem ir nepieciešams vecāku siltums un atbalsts. Tomēr dažreiz pieauguša dēla māte cenšas pārāk aktīvi piedalīties sava bērna dzīvē. Bet vīramāte, kuras pārmērīgās rūpes un līdzdalība beigās noved tikai pie negatīva rezultāta, nav labākais ģimenes sabiedrotais. Lūk, stāsts iz dzīves!
“Mēs ar vīru jau 5 gadus dzīvojam savā mājā un esam dzīvojuši tajā pilnīgā harmonijā līdz dienai, kad vīramāte nostājās uz mūsu sliekšņa un svinīgi paziņoja, ka turpmāk viņa dzīvos pie mums…
Uz šādu pārsteigumu vīrs reaģēja diezgan mierīgi. Un kāpēc viņam būtu jāuztraucas? Divas sievietes mājā ir divas saimnieces, kas nozīmē divreiz lielāku aprūpi. Tieši pretēji, es dabiski protestēju. Un kāds bija mans pārsteigums, kad mans vīrs teica, ka viņa mātes gājiens ir viņa ideja, ar vārdiem vienkārši nevar izteikt!”
Vīramāte ienāk ģimenē
“”Mamma ir vientuļa pēc tēva aiziešanas, es nevarēju viņai atteikt,” toreiz man teica vīrs, ar šo vienu teikumu atbildot uz visiem maniem argumentiem par labu tam, ka kopdzīve ar viņu nav labākā ideja. Mans viedoklis netika ņemts vērā. Bet, ko darīt, ja vīramāte uzkrīt kā sniegs uz galvas? Man bija jāpierod, jāpielāgojas, un tā tas arī notika…
Bet sirdsapziņas mokas man nenācās izjust ilgi. Reiz pēc atgriešanās no darba dzirdēju, kā vīramāte pa tālruni runāja ar draudzeni. “Vedekla ir pilnībā pametusi savu vīru, nemazgā viņam drēbes un nevāra viņam ēst,” viņa žēlojās un pēc tam sāka man stāstīt, cik es esmu garlaicīga un ka nav zināms, kur es staigāju līdz vēlai naktij…
Tad es nepiešķīru lielu nozīmi viņas vārdiem. Protams, tas bija apvainojoši, bet man nepatīk skandāls, tāpēc man bija vieglāk izmest viņas apmelošanu no galvas un aizmirst par incidentu. Un viss būtu bijis kārtībā, ja tad viņa nesāktu stāstīt to pašu savam mīļotajam dēlam.
Es gribu pieminēt, ka gan mans vīrs, gan vīramāte ļoti labi zināja manu darba grafiku un ka es “līdz vēlai naktij” veģetēju birojā. Un tas, ka pilnībā pārtraucu nodarboties ar mājas darbiem, arī ir klaji meli! Protams, pusdienas un dažreiz arī uzkopšana bija jāuztic mūsu gādīgajam palīgam, taču lielākā daļa mājsaimniecības darbu joprojām gulēja uz maniem pleciem. Neskatoties uz to, mans vīrs, it kā zem hipnozes, vienmēr reaģēja uz viņas vārdiem ar vislielāko negatīvu manā virzienā…
Pēdējo reizi viņas apmelošana sasniedza absurdu. Vīramāte nekautrējās manam vīram pateikt, ka papildus visam pārējam mūsu meita, iespējams, ir no cita vīrieša, nevis viņa! Bet viņš man atņirdza, it kā teikdams: “Atzīsties, vai tā ir taisnība”. Šajā brīdī es to vairs nevarēju izturēt. Es savācu savas un meitas mantas un devos pie vecākiem. Lai vai ko, bet tādas apsūdzības es netaisījos izturēt.
Vīrs manu gājienu uztvēra kā atzīšanos un iesniedza šķiršanās prasību. Mēnesi pēc šķiršanās es viņam uzrādīju testu, kas pierādīja, ka meita ir viņa. Viņš nekavējoties sāka nožēlot grēkus un lūgt piedošanu, tikai bija jau par vēlu. Protams, viņš varēs satikt meitu, ja viņa to vēlēsies. Bet vai viņai ir jātiekas ar tādu tēvu, joprojām nav zināms…”
