Vīrieša loma ģimenē- vai tikai “mamuta stiepējs”?

Vīrieša loma ģimenē neaprobežojas tikai ar naudas pelnīšanu ģimenes vajadzībām. Ģimenes galvai vajadzētu gan aizsargāt, gan atbalstīt, gan iedvesmot sev tuvos cilvēkus. Bet ne visiem tam ir pietiekami daudz laika, vēlmes un spēka. Un kāds šādus pienākumus pat uzskata par nevajadzīgiem.

Šodien piedāvājam stāstu par vīrieti, kuram ilgu laiku izdevās ignorēt savu ģimeni. Vai viņš iegūs iespēju labot savas kļūdas, lai izveidotu normālas attiecības ar tuvākajiem cilvēkiem?

VĪRIEŠA LOMA ĢIMENĒ

“Tajā dienā es stāvēju autobusa pieturā un gaidīju autobusu. Cilvēku bija pārsteidzoši maz. Tikai es un kāds puisis, kas runāja pa tālruni. Aiz gara laika es klausījos viņa vārdos…

“Jā, dārgā, paņemšu pa ceļam končas… Ko? Gribi to pašu picu? Bet viņu var dabūt pilsētas otrā pusē… Nu labi, es aizbraukšu, kā teiksi!” jauneklis noteica. Es novērsos, pavīpsnājot par viņa vārdiem. Tik jauns, un jau zem tupeles.

Kad viņš pabeidza darbu, un mēs jau kāpām autobusā, es, pašam negaidot, jautāju: “Un jūs nenožēlosiet, ka sekojāt viņas kaprīzēm?” Viņš paskatījās uz mani nedraudzīgi, bet neatbildēja.

Sēžot autobusā, es domāju, ka man to nevajadzēja teikt. Es atcerējos savu sievu pirmajā laikā, kad bijām kopā. Viss bija lieliski, un tad tas kaut kā nomierinājās. Bija bērni, rūpes… Man pazuda vēlme atgriezties mājās. Viņu pastāvīgie kliedzieni un puņķi tikai kaitināja. Un sieva, vienmēr aizņemta ar mājas darbiem, attālinājās.

Pēc darba es nesteidzos atgriezties mājās. Ko tur darīt? Man patika pavadīt laiku kopā ar kolēģiem, draugiem un pat vienkārši paziņām. Pievērsos pudelei. Tas turpinājās vairāk nekā gadu, un es visu notiekošo jau uztvēru kā normu. Satikšanās ar šo puisi mani mudināja padomāt.

Kas mani gaidīja mājās

Kad atgriezos mājās, mani neviens nesagaidīja. Bija neparasti kluss. Uz galda es atradu zīmīti, kas uzrakstīta ar nenoteiktu bērnišķīgu rokrakstu. “Tēt! Mamma jutās slikti, viņu nogādāja slimnīcā. Aizvedu māsu pie vecmāmiņas, tad došos pie mammas. Vakariņas atstāju uz galda. Vienkārši sasildi. Es ceru, ka vismaz to tu vari izdarīt pats!”

Izlasījis vecākā dēla zīmīti, šķita, ka pamodos. Mana sieva atrodas slimnīcā, bērni paši aizbraukuši ārpus pilsētas, bet pirms 5 minūtēm es nožēloju, ka neaizgāju kopā ar kolēģiem iedzert alu. Izsaucu taksometru un devos uz slimnīcu.

Sievas stāvoklis ārstu vidū neizraisīja bažas. Bet pats fakts, ka viņa tika ievietota slimnīcā pārmērīga darba dēļ, nedeva man mieru. Tā bija mana vienaldzība, kas viņu iedzina slimnīcas gultā. Kā būtu, ja notiktu kas sliktāks? Kā tad es skatītos bērniem acīs?

Es pieliku daudz pūļu, lai viņa atkal nostātos uz kājām. Es veicu mājas darbus, iemācījos sakarīgi veikt masāžu, aprūpēju viņu un bērnus, gatavoju ēst. Pārsteidzošākais ir tas, ka tieši tajā brīdī es jutu, ka mēs visi esam viena ģimene. Drīz mana sieva jutās labāk, un es atgriezos darbā.

Es nekad vairs nesatiku to puisi. Iespējams, ja mēs tiksimies vēlreiz, es pieiešu un atvainošos. ES kļūdījos. Un viņš ir lielisks cilvēks, kurš priecājas par savu mīļoto un ļaujas viņas kaprīzēm.

Žēl, ka cilvēki bieži nenovērtē savus tuviniekus, nenovērtē atmosfēru ģimenē un pārstāj būt uzmanīgi un gādīgi. Kaut arī dzīve vienmēr ir pilna nelaimes gadījumu, dažreiz patīkama un dažreiz traģiska. Ir labi, ja tiek dota vēl viena iespēja.

Avots

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.